Mēs visi esam bijuši videospēles vidū, pilnībā iegrimuši, risinot sarežģītus uzdevumus, sadarbojoties ar citiem un pieņemot svarīgus lēmumus, kas nosaka “pasaules” likteni. Vislabākā daļa no tā? Mēs jūtamies tā, it kā mēs kaut ko mainītu.

Tad mēs atslēdzamies un sākas reālā dzīve. Pēkšņi mūsu enerģija, motivācija un mērķa sajūta pazūd…

Bet kurš gan realitātē nejustos tikpat “labi” kā spēlēs? Tikpat labi, cik veiksmīgi, bet arī tikpat motivēti darīt kaut ko nozīmīgu, iedvesmoti sadarboties un kooperēties.

Tas mūs noved pie jautājuma: Vai reālajā pasaulē ir tikpat viegli radīt ietekmi kā videospēlē?

Amerikāņu spēļu dizainere un pētniece Jane McGonigal savā grāmatā Reality is Broken (2010) sniedz drosmīgu atbildi. Viņas galvenais arguments ir tāds, ka realitāte – ar to saprotot visu, kas nav spēle – nav tik labi izstrādāta kā spēles un ka spēles patiesībā var mūs iedvesmot padarīt realitāti labāku. 

“Kas ir tas, kas spēlēs ļauj sajust, ka mēs varam sasniegt visu?” 

Videospēles ir spēcīgas. Tās var likt sajust, ka daudz kas ir iespējams vairāk nekā reālajā dzīvē. Visa videospēļu struktūra ir veidota tā, lai jūs piedzīvotu to, ko McGonigal sauc par episku uzvaru, “iznākumu, kas ir tik ārkārtīgi pozitīvs, ka jums pat nebija ne jausmas, ka tas ir iespējams, līdz tuto sasniedz: 

1. Tu sastopies ar varoņiem, kuri uztic tev pasaules glābšanas misiju.

Bet ne tikai jebkura misija. Tāda, kas ir ideāli piemērota jūsu pašreizējam līmenim, prasmēm un pieredzei spēlē. Videospēlēs šāda skaidrība un mērķtiecība ir pašsaprotama. Tu precīzi zini, kas tevjādara, un esi motivēts to darīt. 

Tagad salīdziniet to ar reālo dzīvi. 

• “Kāda ir tava misija?”
• “Padarīt pasauli labāku?”

Protams, izklausās lieliski! Bet ar ko tev vispār sākt?

2. Tev ir sabiedrotie.

Videospēlēs reti kad esi viens, pat viena spēlētāja spēlēs. Tev ir sadarbības partneri, komandas biedri vai nejauši spēlētāji, kas ir gatavi tevi atbalstīt. Sadarbība ir sagaidāma un bieži vien pat nepieciešama, lai gūtu uzvaru (“Veiksmi uzvarēt League of Legends spēlē, ja nesadarbojies ar komandas biedriem”). Starp citu, tas, ka tu dod pēdējo triecienu ienaidnieka čempionam un apgalvo, ka esi nogalinājis viņu, lai gan lielāko daļu darba ir paveicis kāds no komandas biedriem, tiek saukts par “Kill Steal” (Nogalināšanas zādzība). Un jā… Tas nav forši (lūdzu, nedariet to).  

Reālajā dzīvē lielu sociālo problēmu pārvarēšana var šķist izolējoša. Pat ja zini, ka citiem rūp, var būt grūti izveidot saikni vai noskaidrot, kas tev patiešām atbalsta. 

3. Tu saņemsi atgriezenisko saiti un redzēsi sevi pilnveidojamies.

Spēlēs atgriezeniskā saite ir pastāvīga un atalgojoša: tu nopelni +10 XP, paaugstini līmeni, atbloķē jaunas spējas utt. Tu vienmēr zini, cik tālu esi ticis un cik tuvu esi nākamajam mērķim. Ikdienā progress ir lēns, neredzams, un nelieli uzlabojumi reti tiek atzīmēti. Mums saka, ka “pārmaiņām nepieciešams laiks”, taču bez atgriezeniskās saites ir viegli zaudēt impulsu. Lai gan tu, iespējams, dari lieliskas lietas, tomēr, ja neviens to nepamana (pat tu pats), kā saglabāt motivāciju?  

Tāpēc varbūt nav tā, ka reālu ietekmi ir grūtāk panākt, bet gan tas, ka realitāte nav veidota tā, lai mēs būtu tikpat iesaistīti un laimīgi kā spēles…